Dainis Lemešonoks: Nepilsoņi – mūsu “Masļenki 2018”?

Edijs Pālens / LETA

Baiļu uzkurināšana, apcerot iespējamu Krievijas iebrukumu NATO dalībvalstī Latvijā, ir kļuvusi par sātīgu maizesdarbu bezatbildīgiem politiķiem, publicistiem un «ekspertiem». Tautai nervi tika pamatīgi pluinīti pirms militārajiem manevriem Zapad, un sava tiesa meslu šai himērai tika noziedota arī septembra beigās notikušajā drošības politikas forumā Rīgas konference 2017, īpaši portālam Pietiek.com raksta Dainis Lemešonoks.

Īsti pat nevar saprast: vai tiešām «vaimanologus» motivē vienīgi personiskas alkas pēc reitingiem, klikšķiem portālos un laikiem sociālajos tīklos, viņu pētījumiem un «kontrpropagandas» tekstiņiem atvēlētiem budžetiem? Man drīzāk pat šķiet, ka tieši šie nervozitātes uzturētāji pilnīgi apzināti pūlas sagraut nācijas garīgo imunitāti.

Visa rosība uzstājīgi atgādina līdzību par ganuzēnu, kurš sevi izklaidēja, celdams viltus trauksmi ciema ļaudīs – vilks aitās! Tāpēc negribēti galvā zogas domas – kas notiktu, ja šiem censoņiem tomēr izdotos savas vaimanas materializēt? Kādu ieganstu «austrumu lācis» varētu izmantot, lai uz Latvijas zemes saķertos ar NATO?

Bez iegansta nevar nekādi, tā nav pieņemts. Tāpēc ASV, Apvienotā Karaliste un to sabiedrotie 2003.gadā tik kategoriski klāstīja par Irākas masu iznīcināšanas ieročiem. Tāpēc PSRS specdienests 1940.gada 15.jūnijā sarīkoja uzbrukumu Latvijas robežsargu mītnēm Masļenkos un Šmaiļos, pūloties radīt melīgu attaisnojumu, lai ievestu mūsu valstī papildu karaspēku un sāktu tās sagrābšanu.

Kāds iegansts hipotētiski noderētu Krievijai? Ukrainas notikumu atdarināšana pie mums būtu neiespējama. Krāšņie stāsti par kareivīgajiem Latgales separātistiem bija tikai «kreisā flanga provokatora» Vladimira Lindermana un BBC scenāristu sakarsētās fantāzijas augļi. Gluži tāpat, lai cik agresīvas latviskās partijas bija savā Rīgas domes vēlēšanu kampaņu retorikā, galvaspilsētā mums neatrast nekādu «piekto kolonnu». Nils Ušakovs vai Aleksandrs Bartaševičs, Rēzeknes pilsētas galva, patiesībā sen un veiksmīgi ir iekļāvušies Latvijas politikas mehānismā.

Tāpēc vienīgais kaut cik loģiski skanošais propagandas arguments, ar ko pamatot hipotētisku invāziju Latvijā, paliek mūsu nepilsoņi. Jeb, kā mums tika atgādināts saistībā ar Valsts prezidenta ierosmi likumdošanā, bijušās PSRS bijušie pilsoņi, kuri mūsu zemē dzimst joprojām. Krievija ir padomju valsts saistību mantiniece, un, iespējams, tā pēkšņi varētu sajust neapturamu vēlmi parūpēties par diezgan iespaidīgu tautiešu kopu. (Latvijā ir 237759 nepilsoņu, kā tika rēķināts šā gada 1.jūlijā.)

Protams, šādā hipotētiskā gadījumā pašu Latvijas nepilsoņu viedoklis viņu «glābējus» pilnībā neinteresētu. Nekādu petīciju, kas lūgtu kaimiņvalsts aizsardzību, parakstīšana netiktu organizēta – arī tāpēc, ka tāda vienkārši izgāztos. Lai cik žultaina nebūtu pelēko pasu turētāju attieksme pret Latvijas valsti un lai kādas vēl pases tiem neglabātos kumodēs, šie cilvēki kopumā negribētu tapt ar tankiem «izglābti» no ierastās ikdienas.

Ieganstam nav būtiski konkrēti ļaudis, viņu likteņi, viņu konkrētās problēmas. Propagandas vajadzībām nepilsoņi ir noderīgi tieši kā virtuāls anonīmu statistu kopums, kā plakātisks priekšstats par apspiestu un pazemotu krievvalodīgu cilvēku masu.

Turklāt Krievijas hipotētiskā vēlme izmantot nepilsoņu tiesību aizstāvību kā ieganstu iebrukumam Latvijā varētu pat demotivēt mūsu sabiedroto nākt palīgā. Poļu vai britu politiķu un žurnālistu vidū atrastos kurnētāji, kuru viedoklis noteikti ietekmētu sabiedrisko domu: kāpēc mūsu kareivji ir jāsūta mirt par Latviju, ja tā pati gadsimta ceturksni tīšām «marinēja» savu Damokla zobenu?

Vai tiešām mēs naivi domājam, ka hibrīdkara dēļ «eiropejiskākas» valstis ir pilnībā piedevušas ielaisto problēmu? Krievijas iebrukuma piesaukšana nepilsonības institūtu padara par papildu (kaut tīri – tfu, tfu, tfu! – himēriska) riska avotu, par nacionālās drošības jautājumu.

Skaidrs, ka mūsu nacionālajās interesēs ir šo risku un tā avotu mazināt – cik vien iespējams, naturalizējot nepilsoņus un, jā, vienkārši nepieļaujot dzimt jauniem. Taču problēmas dziļākā sakne ir tā, ka viņi paši vairumā jūtas sadzīviski ērti tagadējā stāvoklī. Liela daļa vēlas šo komfortu nodrošināt arī bērniem un mazbērniem. Diemžēl nekādi «pīrāgi» risinājumam nav atrodami. Vien «pātagas».

Teorētiski diskriminējošs, Latvijas nepilsoņa statuss praksē daudziem ir privilēģija. Piemēram, autopārvadājumu uzņēmumiem reisos uz austrumpusi tālbraucējs šoferis ar pelēko pasi ir izdevīgāks par pilsoni, kuram jātērējas vīzai. Pierobežas iedzīvotājiem tā ir iespēja biežāk iegādāties krievu vai baltkrievu akcīzes preces. Vēl kādam – iespēja (nelegāli) iegūt un pielietot kaimiņvalsts pilsonību.

Pieļauju, ka liela daļa pieaugušo nepilsoņu ir pat atviegloti, ka drīkst neuzņemties politisko atbildību par valsti, kurā dzīvo. Blakus viņiem ir Baibas un Aļonas, Jāņi un Pēteri, Ivani un Pjotri, kurus balsstiesības nav padarījušas laimīgus. Drīzāk vien sagādā regulāru vilšanos par savas izvēles rezultātu.

Acīmredzami valstij tiešām nāktos ar varu spiest ārā nepilsoņus no viņu komforta zonas, lai motivētu naturalizēties un neatteikt pilsonību saviem jaunpiedzimušajiem. Tas nozīmētu centienus apgrūtināt šos cilvēkus viņu privilēģijās brīvi ceļot. Tiesa, diez vai naturalizācijas problēmu dēļ vairākās Eiropas valstīs tiks atcelts arī LR nepilsoņiem noteiktais bezvīzu režīms.

Toties jau tagad mūsu valsts drošību reglamentējošie likumi ļauj neizlaist no valsts austrumu virzienā cilvēkus, kurus varētu turēt aizdomās par iespējamu atbalstu terorismam, centieniem apdraudēt Latvijas vai tās nervozo kaimiņvalstu mierīgo ikdienu. Vajadzētu tikai robežsardzes «sietu» padarīt vēl smalkāku, mūsu drošībnieku aizdomas – aizdomīgākas.

Vai tad nepastāv kaut tīri teorētiska iespēja, ka aizkaitināts/-a nepilsonis/-e pēkšņi var doties uz Maskavu ar kaut kādiem ļauniem nolūkiem. Varbūt ievest te kādas spridzekļu shēmas (ne visi taču ir draugos ar internetu!), varbūt tur nodot savākto izlūkinformāciju? Varbūt sodīt Kremli par tā vienaldzību, atstājot tautiešus “fašistu jūgā”? Mūsu robežsargi un specdienesti, ierobežojot ceļotāju plūsmu, preventīvi gādātu arī par drošību kaimiņvalstī.

Šāds vai līdzīgs policejiski delikāts mājiens, iespējams, liktu nepilsoņiem pārvērtēt savas ērtības. Protams, mans piedāvājums izklausās pietiekami šizoīdi. Taču tas ir gluži loģisks risinājums vēl šizoīdākai problēmai: kā mums preventīvi novērst Krievijas iebrukumu, ko tik aizrautīgi cenšas izsaukt pašmāju «ganuzēni»?