Kā Jurijs Andropovs satrieca disidentus

24smi.org
Autors: Māra Bergmane
19.05.2017 18:14
Vieds

Pirms 50 gadiem, 1967. gada 18. maijā par PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) vadītāju tika iecelts Jurijs Andropovs - padomju partijas nomenklatūras pelēkais zirdziņš. Daži baltie plankumi viņa biogrāfijā ir palikuši kā noslēpums vēl aizvien, taču tas, kas ir zināms pavisam droši - Andropova laikā VDK ieguva papildu iespējas, lai cīnītos ar disidentiem.

Ziņas par Jurija Andropova izcelsmi ir visai samežģītas un pretrunīgas. Viņa tēvs bija dzelzceļnieks, bet māte - mūzikas skolotāja. Pēc paša Andropova vārdiem, māti savulaik adoptējuši bagāti ebreji, kas iebraukuši no Somijas, un kuriem piederējis liels juvelierveikals Lubjankā (Lubjankas laukumā). Likteņa ironijas dēļ Jurijs Andropovs 15 gadus ieņēma Drošības komitejas vadītāja posteni šajā pašā laukumā. Andropova komitejas kolēģi viņu aiz muguras saukāja par Juvelieri.


Kā vienu no Andropova negatīvajām īpašībām laikabiedri min neizlēmību un pat bailes. Tā bieži vien parādījusies ne tikai politiskajās darbībās, bet arī tad, kad vajadzējis aizstāvēt savus cilvēkus. "Andropovs varēja iegūt sarunas biedra labvēlību," atceras akadēmiķis Georgijs Arbatovs. "Nezinu gadījumus, kad kādu nelietību viņš būtu izdarījis apzināti. Taču pamest nelaimē, neaizstāvēt cilvēku, pat tādu, pret kuru labi izturējies, Andropovs varēja."

Andropova vadības gados PSRS valsts drošības orgāni ievērojami nostiprināja un paplašināja savu kontroli pār visām valsts un sabiedrības dzīves sfērām. Īpaša uzmanība tika pievērsta cīņai ar disidentiem, kuri nebija apmierināti ar padomju režīmu. Andropova uzstādītais mērķis bija noslāpēt citādu domāšanu visās tās formās. Viņš vienmēr uzstāja, ka cīņa par cilvēka tiesībām ir daļa no plašās imperiālistiskās sazvērestības, lai sagrautu padomju valsts pamatus. Mēnesi pēc savas stāšanās amatā jaunais vadītājs piedāvāja cīņai ar politisko opozīciju izveidot īpašu Piekto pārvaldi (ideoloģisko pretizlūkošanu).

Citādi domājošie tika apspiesti visdažādākajos veidos - likumīgos un ne īpaši. Tiesu procesi pret cilvēktiesību aizstāvjiem, kā likums, bija slēgti, lai nepiesaistītu Rietumu uzmanību. Cīņai ar pretpadomju pārliecību tika pielietotas arī citas metodes - piemēram, piespiedu ārstēšana psihiatriskajās slimnīcās. Par padomju karaspēka ievešanas kritiku Čehoslovākijā 1968. gadā samaksāja pazīstamā cilvēktiesību aizstāve Valērija Novodvorska - viņa slimnīcā pavadīja pusotru gadu un tika izrakstīta ar diagnozi "slēptā šizofrēnija".

Andropova laika partijas vadībai ļoti patika viņa doma par to, ka ja cilvēks neatzīst padomju īstenību un atrodas ar to disonansē, tad viņš ir jāārstē. Rietumos šādu metodi cīņai ar citādāku domāšanu dēvēja par izrēķināšanās psihiatriju.

70. gadu sākumā pēc Andropova rīkojuma sākās disidentu izsūtīšana no PSRS. 1974. gadā tika izraidīts rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins, kuram pēc tam atņēma arī padomju pilsonību, bet 1980. gadā uz Gorkiju tika izsūtīts akadēmiķis Andrejs Saharovs, kur viņš atradās pastāvīgā VDK kontrolē.

Visus uzņēmumus un organizācijas pēc Andropova stāšanās amatā kontrolēja komitejas darbinieki - visā Padomju Savienībā tika izveidotas reģionālās nodaļas, kuras bija saistītas ar Pirmajām nodaļām. Tās nodarbojās ar neuzticamiem pilsoņiem, veicot ar viņiem attiecīgu darbu. Darbs tikai veikts arī "lauka apstākļos", kur Andropova padotie cīnījās ar liekēžiem - komitejas darbinieki civilās drēbēs darba dienas saspringtākajā laikā staigāja pa veikaliem, kinoteātriem, tirgiem un citām sabiedriskām vietām, un izlases kārtībā cilvēkiem jautāja, kāpēc viņi neatrodas darbā. Par regulāriem šādi reidi kļuva pēc tam, kad Jurijs Andropovs nomainīja Leonīdu Brežņevu ģenerālsekretāra amatā.

Starp citādi domājošo represijām bija arī tādi nežēlīgi projekti kā smagu miesas bojājumu nodarīšanas plāns baletdejotājam Rūdolfam Nurijevam, kurš no PSRS aizbēga 1961. gadā. Daži pētnieki uzskata, ka Andropovs ir bijis vainīgs arī Fjodora Kulakova un Pjotra Mašerova nāvē. Viņi bija visjaunākie partijas biedri padomju valdībā. Atslepenotie dokumenti liecina, ka Andropovs pavēlējis nepieļaut stihiskās pulcēšanās 1980 gadā nogalinātā grupas "Beatles" dalībnieka Džona Lenona piemiņai.

Foto: 24smi.org

Pateicoties Andropova un viņa padoto pūliņiem, 80. gadu sākumā disidentu kustība Padomju Savienībā bija prakstiski sagrauta. Taču tieši šajā vēsturiskajā posmā valsts iekšēji sāka mainīties. 1982. gadā pēc ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva nāves valsts augstāko amatu ieņēma Jurijs Andropovs. Viņš tobrīd bija 68 gadus vecs. Salīdzinot ar citiem partijas vadītājiem, tas nekāds dižais vecums nebija.

Taču sabeigtā veselība, problēmas ar nierēm, cukura diabēts un podagra viņam Kremlī ilgu laiku pavadīt neļāva. Mazāk nekā pēc pusotra gada - 1984. gada 9. februārī visu varošais VDK priekšsēdētājs un Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs aizgāja mūžībā. Un tieši tad arī bija sajūtamas pirmās vēsmas, kas liecināja par PSRS impērijas sabrukumu. 


Avots: Dni.ru.