Šis gadījums apliecina, kā var piemānīt baznīcu un tajā salaulāties pavisam oficiāli tur, kur tas ir aizliegts.


Kad jaunais un izskatīgais pāris 1901. gadā precējās, Spānijas katoļu baznīcas priesterim pat prātā neienāca, ka šajā darījumā slēpjas kāds āķis. Tomēr tāds bija, turklāt pamatīgs, proti, abi jaunlaulātie bija sievietes.

Marsela Grasija Ibeasa (Marcela Gracia Ibeas) un Elisa Sančesa Loriga (Elisa Sánchez Loriga), kura laulību laikā bija pārģērbusies par Mario, visu savu atlikušo dzīvi pavadīja, cenšoties izvairīties no soda. Abu jauno sieviešu laulības bija pirmās un vienīgās viendzimuma laulības Spānijas katoļu baznīcā.

Vēsturnieks Narciso de Gabriels (Narciso de Gabriel) stāsta, ka mīlestības apmātais pāris iepazinās pedagoģijas studiju laikā, bet Marselas māte, baidoties, ka starp viņām varētu izveidoties romantiskas attiecības, meitu aizsūtīja uz Madridi. Par spīti piespiedu atšķirtībai Marsela un Elisa sāka strādāt skolās, kas atradās netālu viena no otras.

Abu dāmu plāns bija tāds: Marsela paziņoja, ka precēs savu brālēnu Mario no Londonas, par kuru bija pārģērbusies Elisa. Vēlāk viltus Mario tika kristīts un veiksmīgi apprecēja Marselu.

Krāpšana atklājās, kad vietējais laikraksts publicēja pāra fotogrāfiju, piespiežot jaunlaulātos bēgt uz Porto, bet no tās – uz Buenosairesu.

Tā kā Marsela jau kāzu laikā bija stāvoklī no kāda nezināma vīrieša, īsi pēc Porto atstāšanas viņa pasaulē laida bērnu.

«Tā bija pārsteidzoša drosme. Pirmo reizi, kad dzirdēju šo stāstu, biju ļoti pārsteigta. Diemžēl nav zināms, kas ar viņām notika vēlāk,» izdevumam «BBC» stāstīja rakstniece Izabella Koikseta (Isabel Coixet).

TVNET