Pilnveidots un modernizēts apdrošināšanas līguma likums

Lasītākais
Gints Ivuškāns / LETA

Valdība otrdien atbalstīja jaunu "Apdrošināšanas līguma likumu" ar kuru plānots aizstāt patlaban spēkā esošo likumu "Par apdrošināšanas līgumu".

Jaunais "Apdrošināšanas līguma likums" izstrādāts pēc Finanšu ministrijas iniciatīvas, pamatojoties uz nepieciešamību pilnveidot un modernizēt spēkā esošo likumu "Par apdrošināšanas līgumu".

Šobrīd spēkā esošais likums pilnībā neregulē visas situācijas, kas veidojas apdrošināšanas līgumattiecībās, tiesību normas tiek dažādi interpretētas, tāpat daļa normu ir novecojušas un neatbilst praksei. Ar jauno likumu tiek pārņemtas pašreiz spēkā esošā likuma aktuālās normas, papildus tajās veicot virkni gramatisko precizējumu, lai nodrošinātu vienkāršāku piemērošanu praksē un novērstu nepareizu interpretāciju, kā arī papildinot ar jaunām tiesību normām.

Jaunajā likumā iekļautas tiesību normas, kas atrunā praksē jau faktiski pastāvošu tiesību normu interpretāciju, kas ir nostiprinājusies judikatūrā un praksē. Ar jaunā likuma spēkā stāšanās brīdi, savu spēku zaudēs līdzšinējais likums "Par apdrošināšanas līgumu".

Vienlaikus likumprojektā no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 20.janvāra direktīvas par apdrošināšanas izplatīšanu ir pārņemts regulējums, ka apdrošinātājam pirms līguma noslēgšanas ir jāiepazīstina apdrošinājuma ņēmējs ar standartizētu informācijas apjomu par piedāvāto apdrošināšanas pakalpojumu un tiek noteikti izņēmumi, kad šāda informācija var tikt nesniegta, piemēram, publiskajos iepirkumos, kad pasūtītājs pats nosaka prasības apdrošināšanas līgumam.

Saskaņā ar Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību principiem ("The Principles of European Insurance Contract Law") jaunajā likumā ietverts jauns regulējums - apdrošinātāja tiesības noteikt drošības prasības, kas jau šobrīd praksē plaši tiek piemērotas, piemēram, apdrošinot ēku, tiek noteikta prasība, ka ēkas dūmvads un skurstenis ir jātīra ne retāk kā vienu reizi gadā. Šādu drošības prasību noteikšana nepieciešama, lai neveicinātu pašu apdrošinājuma ņēmēja nolaidību pret savu īpašumu, paļaujoties tikai uz apdrošināšanu.

Ņemot vērā elektronisko sakaru attīstību, apdrošināšanas līgumattiecībās arvien lielāka loma ir elektroniskās saziņas līdzekļu izmantošanai, kas ir ātrāks, ērtāks un lētāks veids nekā pasta sūtījumi. Tāpat arvien vairāk apdrošināšanas līgumu noslēgšana tiek veikta ar kādu no distances saziņas līdzekļiem.

Jaunajā likumā ietvertas tiesības pusēm sniegt paziņojumus un informāciju ar distances saziņas līdzekļiem, ja līguma noslēgšanā vai izpildē iesaistītās puses par to savā starpā ir nepārprotami vienojušās, vienlaicīgi atstājot arī tiesības vienoties izmantot saziņā pasta sūtījumus.

Jaunais likums ir arī papildināts ar atļauju apdrošinātājam apstrādāt sensitīvos personas datus, kas var būt nepieciešami apdrošināšanas līgumu noslēgšanai, tādos apdrošināšanas veidos kā dzīvības, veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšana, līdz ar to arī šajos veidos patērētājs var izvēlēties noslēgt apdrošināšanas līgumu, izmantojot distances saziņas līdzekli.

Lai veicinātu strīdu risināšanu, kas rodas starp apdrošināšanas līgumā iesaistītajām pusēm, jaunajā likumā noteikts, ka apdrošinātājam ir pienākums izskatīt sūdzības un sniegt motivētu atbildi uz sūdzībām ne vēlāk kā 30 dienu laikā, turklāt noteikts, ka paziņojumi un informācija ir jāsniedz saprotami un skaidri.

Ņemot vērā, ka apdrošināšanas līgumā iesaistītās personas - labuma guvējs un apdrošinātais - bieži vien nav informētas par noslēgto apdrošināšanas līgumu, un tādēļ netiek pieprasītas apdrošināšanas atlīdzības, jaunajā likumā noteikts, ka apdrošinājuma ņēmējam ir pienākums informēt apdrošināto par tā apdrošināšanu, savukārt apdrošinātajam rodas pienākums informēt labuma guvēju par šāda apdrošināšanas līguma esamību. Saglabāta līdz šim esošā likuma "Par apdrošināšanas līgumu" norma par apdrošinātā un labuma guvēja informēšanas pienākumu.

Tāpat jaunajā likumā noteikts, ka apdrošinātajam ir tiesības pārbaudīt apdrošinājuma ņēmēja, apdrošinātā un labuma guvēja sniegto vai noklusēto informāciju, lai nepieļautu apdrošināšanas krāpšanu, par kuru ir paredzēta kriminālatbildība, saskaņā ar Krimināllikumu, izņemot, ja šādas informācijas sniegšanu ierobežo Kriminālprocesa likums. Tāpat informācijas iegūšana nepieciešama, gadījumos, ja apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātais ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības rezultātā ir maldinājis apdrošinātāju. Šādas apdrošinātāju tiesības iegūt informāciju, kas nepieciešama apdrošinātā riska izvērtēšanai, ir izplatīta prakse visā pasaulē.

Ar jauno regulējumu tiek arī atcelts apdrošināšanas līguma maksimālā termiņa ierobežojums - pieci gadi, kā standarta līguma termiņu nosakot vienu gadu, atļaujot pusēm arī vienoties par apdrošināšanas līguma termiņu. Līdzšinējā regulējumā piecu gadu termiņa ierobežojumi nebija tikai dzīvības un veselības apdrošināšanas līgumiem. Apdrošināšanas līguma termiņa noteikšana tiek veikta, ņemot vērā apdrošinājuma ņēmēja pieprasījumu un apdrošinātāja veikto riska novērtēšanu. Līdz ar to nav nepieciešams noteikt likumā ierobežojumus apdrošināšanas līguma termiņam, bet atstāt regulāciju līgumattiecību pusēm.

Tāpat jaunajā likumā nosaka tiesības atzīt par spēku zaudējušiem tādus apdrošināšanas līgumus, kuru kopējā apdrošinājuma summa pārsniedz 50% apdrošinātā objekta vērtību, ja šādi līgumi noslēgti ar apdrošinājuma ņēmēja ļaunu nolūku vai rupju neuzmanību. Šādā veidā tiek radīts papildus mehānisms, kas atturētu apdrošinājuma ņēmēju no mēģinājuma maldināt apdrošinātāju par apdrošinājuma summu, lai gūtu tāda veida ienākumus, kas neatbilst apdrošināšanas būtībai. Ja apdrošinātājs šādu līgumu atzīst par spēku zaudējušu, tad tam ir pienākums sniegt pamatojumu, ka līgums noslēgts ar ļaunu nolūku vai rupju neuzmanību. Apdrošinātājam ir uzlikts pienākums pierādīt šo apdrošinājuma ņēmēja "ļaunu nolūku vai aiz rupjas neuzmanības".

Par jauno likumu vēl nāksies lemt Saeimai.